milulis.1s.lv

Kollijs jeb skotu aitu suns ir viena no visvecākajām un skaistākajām šķirnēm, kādu Anglija ir dāvājusi suņu mīļotājiem. Starp daudzām suņu šķirnēm kolliji ir viena no retajām, kas piedzīvojusi tādas popularitātes svārstības. Ir divu paveidu kolliji - gludspalvainie un garspalvainie. Garspalvainie kolliji bija gani, kas sargāja un aizstāvēja lopus ganībās, bet gludspalvainie dzina un apsargāja lopus, vedot tos uz tirgu. Abi kolliju paveidi attīstījās paralēli, taču gludspalvainie kolliji neguva tādu popularitāti kā garspalvainie. Ja daudzu suņu šķirņu izcelsme ir zināma (kam un kad par godu tika nodēvēta šķirne), tad daudzu pasaules valstu kinologi nav spējuši nonākt pie vienota viedokļa par vārda "kollijs" izcelsmi. Šajā sakarā ir daudz dažādu versiju. Vienā no tām tiek pausts uzskats, ka šis vārds cēlies no angļu vārda "coaly" - "ogļu melns", - tā kā pirmie suņi bija melni un melnbalti. Citi uzskata, ka šķirnes nosaukums cēlies no skotu aitu šķirnes (ar melnām galvām un kājām) - "collys", un suņi, kas ganīja šīs aitas, sākumā tika dēvēti par" colley's dog". Daži angļi apgalvo, ka vārds "kollijs" cēlies no skotu vārda "collis" - "augstiene" - tā ir vieta, kur kollijs izsenis kopā ar cilvēkiem ganījis aitas. Vārds "coll" nozīmē arī "riņķis" vai "kaklasiksna" un, iespējams, norāda uz ierasto balto suņa apkakli. Pastāv arī tāda versija, ka šķirnes nosaukums varētu būt cēlies no latīņu vārda "collaborate" un norāda uz to, ka kolliji cieši sadarbojas ar cilvēkiem.
...

Suns jeb mājas suns (Canis lupus familiaris) ir suņu dzimtas (Canidae) suņu ģints (Canis) plēsējs, kas ir viena no pasugām pelēkā vilka (Canis lupus) sugā.
Cilvēks pieradināja vienu no pelēkā vilka pasugām apmēram pirms 15 000 gadiem Centrālāzijā. Mājas suns ir kļuvis par vienu no populārākajiem un visvairāk izmantotajiem mājdzīvniekiem cilvēces vēsturē. Pieradinātais dzīvnieks ātri kļuva par nozīmīgu daļu no cilvēka dzīves visā pasaulē. Piemēram, zinātnieki uzskata, ka bez suņa palīdzības, kas vilka nartas, cilvēki nebūtu šķērsojuši Beringa jūras šaurumu. Ilgo gadu laikā, ko suns ir pavadījis kopā ar cilvēku, tas ir attīstījis izcilas prāta spējas un spēju interaktīvi komunicēt ar cilvēku. Suņa sociālais raksturs un inteliģence ļauj to izmantot gan medībām, gan citu mājdzīvnieku ganīšanai, gan aizsardzībai, gan cilvēku-invalīdu apkalpošanai, gan vienkārši priekam, gan visdažādākajiem darbiem, kur nepieciešamas suņa iedzimtās spējas. Šobrīd pasaulē ir apmēram 400 miljoni suņu.Suņiem ir ļoti daudz un dažādas šķirnes, un visas šodien zināmās suņu šķirnes, lai gan tās atšķiras izmēros, apspalvojumā un raksturā, netiek uzskatītas par atsevišķām sugām vai pasugām. Tās visas ir Canis lupus familiaris. Šķirnes ir sāktas veidot relatīvi nesen, tikai pirms dažiem simtiem gadu, salīdzinot ar tūkstošiem gadu, ko abi - cilvēks un suns pavada kopā. Iesākumos suņu veidošanās un attīstība bija pašu suņu un nejaušības "rokās".

Terminoloģija

Par suni vienkāršotā veidā tiek saukti visi mājas suņi (Canis lupus familiaris). "Suns" latīņu valodā ir "canis", un tas ir devis vārdu visai suņu dzimtai (Canidae), kurā atrodas visi vilki, lapsas, koijoti un citi suņu dzimtas dzīvnieki. Vārdu suns lieto arī suņu ģints (Canis) apzīmējumam, kas ietver vilkus, koijotus un šakāļus. Vārds "suns" tiek lietots, lai apzīmētu dažādus savvaļas suņus, kuri nekad nav bijuši mājas suņi, piemēram hiēnsuns, sarkanais suns vai jenotsuns.

Latviešu valodā mājas suņa tēviņu sauc par suni, mātīti par kuci, bet mazuli un jaunu suni līdz gada vecumam par kucēnu.

Evolūcija

Iesākumā mājas suns tika klasificēts kā Canis familiaris un Canis familiaris domesticus (Linnejs, 1758.), tomēr mūsdienās, izmantojot ģenētiskos, ieradumu un rakstura pētījumus, zinātnieki ir secinājuši, ka suns ir pelēkā vilka pasuga (Canis lupus familiaris).

Zinātnieki no dažādām valstīm ir nonākuši pie vienota slēdziena, ka neviens šobrīd nevar pateikt, kad tieši suns tika pieradināts. Ģenētiskie pētījumi liecina, ka suns ir atdalījies no vilku saimes pirms apmēram 15 000 gadiem, tomēr ir zinātnieki, kas uzskata, ka suns ir dzīvojis kopā ar cilvēku arī agrāk. Skaitlis 15 000 ir ticams arī tādēļ, ka DNS pētījumi saskan ar arheoloģisko izrakumu liecībām. Tomēr atšķirīgu versiju zinātniekiem ir savi apsvērumi un fakti, kādēļ viņi domā savādāk.

Arheoloģijai ir liela nozīme šajā diskusijā. Zinātnieku grupa no Beļģijas 2008. gadā publiskoja zinātniskos pētījumus, kuri tika veikti Beļģijā atrastiem fosīliem, liela izmēra suņa kauliem, kas ir 37 000 gadus veci. Tika noskaidrots, ka dzīvnieks ir barojies ar zirga, staltbrieža un ziemeļbrieža gaļu. Skeleta izpēte un kaulu atrašanās konteksts lika zinātnieku grupai izvirzīt hipotēzi, ka kauli ir piederējuši pieradinātam sunim. Pirms beļģu zinātnieku atklājuma vecākie fosīlie kauli - liela izmēra suņu galvaskausi bija Krievijā un Vācijā, kas tika datēti kā 14 000 gadus veci. Mazāka izmēra, 12 000 gadus veci suņa kauli tika atrasti Tuvajos Austrumos. Suņa kauli, kas ir 8000 - 10 000 gadus veci ir atrasti daudzās vietās Eiropā un Āzijā; Vācijā, Francijā un Irākā, un alu gleznojumi ar suņiem Turcijā.

Izskats un īpašības

Mūsdienās mājas sunim ir vislielākā dažādība izskatā, izmērā un raksturā, salīdzinot ar pārējiem mājdzīvniekiem, tomēr ģenētiski tie visi ir radinieki pelēkajam vilkam. Suns, lai arī ir draudzīgs mājdzīvnieks, joprojām ir plēsējs un maitēdējs, tam ir labi attīstīta muskulatūra, spēcīgi kauli, un tā fizioloģiskā uzbūve ļauj sunim būt gan sprinterim, gan maratona skrējējam, tā zobi ir piemēroti kampšanai un plēšanai. Ja suns netiek pareizi audzināts, tas var kļūt sabiedrībai bīstams dzīvnieks.

Sunim ir ļoti lielas variācijas izmērā. Vismazākais zināmais suns ir Jorkšīras terjers, kura augstums skaustā ir 6,3 cm, ķermeņa garums 9,5 cm, svars 113 g, vismasīvākais suns ir angļu mastifs, kurš sver 155,6 kg, ķermeņa garums, ieskaitot astes garumu, ir 250 cm, bet vislielākais augumā ir vācu dogs, kura ausgstums skaustā sasniedz 106,7 cm.

...